Vakar, ejot mājās no cirka, nolēmu nolēkt ar izpletni no stacijas pulksteņa, bet izrādījās, ka tur ir rinda. Uz lēcienu gan ar izpletni, gan bez tā, rindā stāvēja aptuveni 5 cilvēki. Drūzmēšanās bija tāpēc, ka rindā stāvošais pirmais lecējs, nenovelkot zābakus, nevarēja veikli novilkt savas lielās apakšbikses, kuras bija iecerējis izmantot izpletņa vietā.
Apkārt esošie cilvēki kļuva arvien nepacietīgāki, bet pirmais lēcējs lēkādams uz vienas kājas nevainīgi smaidīja. Un tomēr apkārtējie izturējās saprotoši, jo nevienam jau nebija īsta izpletņa. Katram bija padomā savs izpletņa superaizvietotājs.
Rindā stāvošais otrais lēcējs katrā rokā turēja pa “Stockman” maisiņam, cerēdams uz aerodinamisko brīnumu un mūsdienu politelēna izstrādājumu industrijas augstajiem sasniegumiem. Trešais lepni turēja milzīgu saulessargu, visticamāk nospertu Centrāltirgū kādai tomātu tantiņai. Ceturtais bija uzmontējis uz muguras iespaidīgu senlaicīgu gaisa ventilatoru. Šķiet, šis cilvēks rūpīgi piegāja jebkurām aktivitātēm, jo, imitējot savu dižo priekšteci, bija ietērpies spilgti oranžā kombinezonā ar milzīgu zilu mēteļa pogu priekšā. Es, lepni iespiedusi padusē, turēju milzīgo Indijas ziloņa ausi, ko biju nočiepusi cirkū jezgas laikā, kas izcēlās, kad stārķis Varis to bija noknābis zilonim. Cik nopratu, incidenta iemesls bija vecā labā pelēkā ziloņa pāri darījums Vara draudzenei, kas bija Vari ne visai uzcītīgi gaidījusi atpakaļ no zinātniskās ekspedīcijas Āfrikā.
Pirmais lēcējs beidzot bija veiksmīgi atbrīvojis savu Ap – bikses – lēkni un, ar apņēmības pilnu izteiksmi sejā, paspēra pāris soļus atpakaļ ieskrējienam, kad ar milzīgu dārdoņu pāri mūsu galvām aizlidoja iespaidīgs gaisa transporta tramvajs. Mēs apjukuši noskatījāmies tam pakaļ. Ticis aptuveni līdz Vecrīgas vidum, tas sāka lidināties pa apli.
Pats par sevi lidojošs gaisa tramvajs nav nekas īpašs, lai gan gana jauns sasniegums Latvijas gaisa flotē, bet mūs nošokēja, satrauca, izbrīnīja fakts, ka pa atvērto gaisa tramvaja kravas lūku skaistā rindiņā kā no pienenes nopūstas pūciņas, vēlās ārā labi nobaroti buļļi. Lidojoši buļļi Rīgas centra debesīs – tas nošokēja! To nobarotības pakāpe Latvijas smagās tautsaimniecības apstākļos mūs izbrīnīja, bet baltus no skaudības padarīja tas, ka viņiem visiem bija daudzkrāsaini augstākās klases sporta izpletņi. Izpletņu košās krāsas diez vai liecināja par buļļu orientāciju, bet bija klaji izaicinošas.
Lai situāciju darītu vēl smagāku un iedzītu mūs visus vēl lielākos kompleksos par saviem sarūpētajiem lecamrīkiem, pēdējās no gaisa tramvaja izlēca trīs labi nobarotas cūku mātītes, smalki pieskaņotos izpletņos maigi rozā krāsā. Kamēr mēs ar sašutumu skatījāmies šajā – vārds vietā- lopiskajā pasākumā, kas tik ļoti mūs aizkāra, pirmais un savu patieso būtību noreaģēja, augstākās pakāpes egoismu un nesabiedriskumu nodemonstrēja lecējs Nr. 4.Viņš, enerģiski izlauzies līdz lēcējam Nr. 1 un to nogrūzdams lejā, superīgi palēkdamies un dauzīdams ar dūri pa savu milzīgo pogu- lēca!
Mums par apmierinājumu viņš kā akmens momentā gāzās lejā- domājams, ka milzīgais ventilators tikai veicināja zemes gravitācijas pievilkšanās spēku, kamēr viņa pagrūstais lecējs Nr. 1 veiksmīgi vadīja gaisa strāvās savs apakšbikses, apņēmīgi stūrēdams uz buļļu desantēšnās vietu. “Stockman” maisiņu vīrs, palūrējis uz ventilatora lecēju, kas, rīvēdams sasisto sēdvietu, kliboja pa stacijas laukumu Vecrīgas virzienā, graciozi izpildīdams pusotra apgrieziena salto nolēca un uzņēma to pašu kursu. Palika vīrs ar tomāttantiņas saulessargu un es.
Negribu lielīties, bet esmu pabeigusi 4 klases pamatskolā un uzskatu sevi par inteliģentu jaunieti. Vīrs ar saulessargu par laimi izrādījās tāds pats. No pamatskolas vēstures kursa es, protams, atceros, ka lielākus panākumus jebkurā jomā var gūt nevis indivīds, bet sabiedrība. Tā nu pāris sekundēs apejot visas iespējamās valsts institūcijas un uzņēmumu reģistrus, tika dibināta sabiedrība ar neierobežotu atļautību “Izpletni mums”, kuras statūtos skaidri un gaiši kā darbības virziens tiktu uzrādīts „Derīgo izpletņu iegūšana”.
Cieši saķērušies mēs lecām. Pateicoties saulessargam mēs cēli un graciozi planējām gaisā, bet ziloņa auss teicami derēja paātrinājuma radīšanai. Stress un satraukums nav aprakstāms laikā, kamēr mēs tikām līdz notikumu epicentram. Pateicoties liellopu izpletņu augstajai kvalitātei, par ko liecināja to lēnā un patiesi graciozā nolaišanās, mēs atplanējām līdz Līvu laukumam brīdī, kad svara ziņā vieglākās cūkas vēl nebija uzspējušas nolaisties zemē. Tās apmierināti rukšķēdamas un, visiem 8 vai 12 pupiņiem vējā plīvojot, lēni šūpodamās gaisa vēsmās laidās lejā. Viena no tām laikam nebija īsti pamācīta vadīt izpletni un bija ieķērusies ēkā „Melnais kaķis”. Mēs cītīgi stūrējam viņas virzienā. Jezga Līvu laukumā bija pamatīga. Izpletņu gribētāji bija saradušies no visām malu malām, jo lēkšana no pulksteņa bija iecienīta rīdzinieku izklaide.
Buļļi tusnīdami, sapinušies izpletņos kārpījās, kaut kādi vīri baltās drānās mēģināja tos atbrīvot no izpletņiem un tanī pašā laikā dzenāja tos. Mūsu trīs lec-kolēģus no pulksteņa nemanīja un nebija arī laiks, jo bijām aizņemti paši ar savu cūku un rozā izpletni. Lai nesaceltu lieku troksni, nolēmām izpletni iegūt mierīgu pārrunu rezultātā. Nokabinājuši cūku no „Melnā kaķa”, uzaicinājām viņu nedaudz parukšķēt par biznesu, tikai otrā ēkas jumtu pusē, lai mūs netraucētu milzīgā jezga laukumā. Pēc steidzīgu pārrukšķienu 5 minūtēm, mēs savā sabiedrības īpašumā bijām ieguvuši kāroto rozā izpletni un jaunu sabiedrības locekli – Cūku. Apmierināti pasituši padusēs savu sabiedrības kopējo īpašumu- saulessargu, ziloņa ausi, izpletni un, protams, jauno sabiedroto Cūku, devāmies lejā, „Melnajā kaķī” atzīmēt sabiedrības dibināšanas dienu. Tērzējot un saviesīgi rukšķot, mēs malkojām kafiju un ēdām rāceņus, kad atklājās šausminošā patiesība par lopu desantu Vecrīgas debesīs. Tas ir bijis komerciāls Steika Haosa triks gūt iespēju pagatavot Vecrīgā labākajos steikus. Izrādās, ka iestādījumiem Vecrīgas centrā ir reālas problēmas iegūt kvalitatīvu gaļu to pagatavošanai, jo labākos gabalus parasti nosmēla bāri un restorāni, kas atrodas Vecrīgas perifērijā. Līdz centram nokļūst ne tie labākie gabali. Lai lieki nesatrauktu tos, kam es stāstu šo vēstījumu, varu pārlēkt pāri notikumiem un paziņot, ka šis necilvēcīgais pasākums izgāzās. Visi buļļi un cūkas palika dzīvi. Konkurējošie bāri un restorāni uzspodrināja savas humānisma jūtas un kopā ar spēcīgu sabiedroto, kas visā pasaulē jau izsenais iestājas par humānismu, godīgu konkurenci un veselīgu pārtiku- „Mc Donalds” panāca tiesas lēmumu, kas liedz slaktēt jaukos lopus un piespieda visus smalkos Vecrīgas centra iestādījumus saņemt gaļu vienlīdzīgas konkurences apstākļos.
P.S. 13 burvīgie un 2 rozīgie lopu izpletņi ir apskatāmi Latvijas aviācijas muzejā.
Sabiedrība ar neierobežotu atļautību piedāvā izbaudīt vienreizējas izjūtas lēcienā ar rozā izpletni no pulksteņa torņa tikai par nieka 5 Ls un 3 ozolzīlēm.
Kļūstot bagātiem, pateicoties mūsu biznesa plāniem, atļāvāmies legalizēties un, veicot apjomīgus labdarības restaurācijas darbus, brīnumainā kārtā esam noorganizējuši „Zelta cūkas” statuju „Melnā kaķa” vietā uz jumta, pateicībā mūsu mīļotajai cūkai.
